Artūrs Jenots īpaši žurnālam Imperfect
21.01.2020.
Kopš manām pirmajām attiecībām pagājuši 10 gadi. Šo gadu laikā esmu mīlējis, neskaitāmas reizes iemīlējies, esmu ticis sāpināts, sāpinājis citus. Esmu krāpts un pats esmu krāpis, mani necienīja un es necienīju. Man ir bijusi salauzta sirds divas reizes, vairākas reizes esmu kādu atraidījis. Esmu bijis greizsirdīgs, esmu pārmetis. Esmu mainījies citu dēļ un gribējis, lai citi mainās manis dēļ. Esmu darījis lietas par kurām nelepojos. Taču tas viss bija tā vērts, jo, ja tas viss ar mani nebūtu noticis, es nespētu novērtēt manu sievu, nespētu mīlēt, cienīt, saprast, atbalstīt.
Ar dzīvesbiedra atrašanu mans ceļš mīlestības izzināšanā nebeidzās. Jau gadu tiekos ar līdzcilvēkiem, lai runātu par un ap mīlestību, nemīlestību un attiecībām podkāstā “Sarunas par Mīlestību”. Tur vēl ir ko rakt, ir ko mēģināt saprast un sajust. Šajā rakstā centīšos 9000 rakstzīmēs apkopot tās atziņas, kuras šo gadu laikā esmu uzkrājis ceļā uz mīlestību, kas dara laimīgu. Aicinu tevi, lasītāj, ņemt vērā, ka viss uzrakstītais ir tikai daļa no mīlestības pasaules. Tas, ko lasīsi, ir manas šī brīža patiesības par mīlestību un attiecībām, un tavas patiesības varbūt atšķirās no manām. Cik cilvēku, tik mīlestību. Galvenais, dalīties ar to.
Man šķiet...es mīlu sevi!
O, par šo tu noteikti būsi daudz dzirdējis! Sevis mīlestība. Manuprāt, pati pirmā un svarīgākā, varbūt pat visgrūtākā. Laimīgas mīlestības pats pamats, uz kura, ja tas būs slikti ielikts, nevienas attiecības labi neturēsies. Kurš tevi mīlēs, ja tu nemīli pats sevi? Viena no svarīgākajām patiesībām, kas, manuprāt, atklāta.
Pats esmu bijis nemīlestībā pret sevi, citiem sakot, ka tos mīlu. Zinu, ka arī tev tā ir bijis vai ir joprojām. Ja pēc visiem šiem gadiem sevi vēl neesi iemīlējis, tad vari būt drošs, ka, ja kāds to jau ir paspējis izdarīt, tad arī tu to vari.
Tam, ka kāds tevi mīli, ir grūti noticēt, ja sevī neredzi neko mīlāmu. Tad tu spurojies pretī. Apšaubi citu teikto, atgādini sev, ka neesi gana skaists, gudrs, talantīgs. Jā, man sanāk gatavot, patīk palīdzēt citiem un vēl sanāk...taču ar to nepietiek, lai mani mīlētu. Bet mīl. Un tu nesaproti, kā un kāpēc. Iedomājies, cik muļķīgi, kad kāds tev saka, kāpēc esi foršs, bet tu saki, ka tā nav, jo pats tā nedomā. Cik gan muļķīgi ir censties pārliecināt kādu par to, cik nemīlams esi.
Tāpēc sāc ar sevis mīlestību, ja vēl neesi paspējis. Ir ļoti patīkami, kad tevi mīl par to, kāds esi, un tu otram notici, jo arī tu sevi par to mīli. Tā, iespējams, ir jūsu pirmā kopīgā mīlēstība, kopīgā patikšana.
Dzeltenais lietussargs.
Pirmo reizi, kad man salauza sirdi, man ļoti palīdzēja seriāls “How I met your mother”. No sākuma līdz beigām esmu to noskatījies vismaz 8 reizes, vismaz reizi gadā. Viens no galvenajiem tēliem, Teds Mosbijs, uz attiecībām vienmēr skatījās naivi, neracionāli, kā uz pasaku. Tāpat kā es. Manu attiecību sākumi bija kā kino, liktenīgi, romāna cienīgi. Nejaušas satikšanās, īstajos laikos un vietās. Uz katru no šiem stāstiem mani draugi skatījās kā uz īsto un pēdējo, jo skaistāk par šo nevar būt. Tā arī notika - skaistākais no visa bija tikai sākums. Līdzīgi kā Tedam, visi šie stāsti beidzās. Daži pat slikti.
Bet es tik ļoti vēlējos, lai man ir tik skaisti kā citiem. Lai ir skaists ievads, mīlestības pilns iztirzājums un nav nobeiguma. Es gribēju sev blakus to ideālo partneri, kādi bija citiem. Gribēju, lai ir tā, kā ir citiem. Gribēju skaistu pasaku par mīlestību, kuru stāstīt mūsu bērniem. Domāju, ka tu jau redzi, cik šī ideja jau pašā saknē ir neauglīga.
Tolaik nezināju, ka tā ir pirmā kļūda, kuru pieļaut attiecībās - gribēt, lai ir tā, kā citiem. Vēlēties, lai tavs partneris būtu tāds kā ir tavam kolēģim vai draugam. Lai attiecības būtu tādas, kā rāda filmās un seriālos. Taču cilvēku pret viņa paša gribu mainīt nav iespējams. Mēs esam tādi, kādi esam. Dzīves laikā mēs maināmies uz vienu vai otru pusi, bet kodols, kas mūs raksturo vispamatīgāk, visbiežāk paliek nemainīgs. Lai kļūtu par kādu citu, cilvēkam tas jāgrib pašam. Tā ir nežēlība un pāri darīšana - censties mainīt kādu, lai to varētu mīlēt. Ja jūsu vērtību skala nesaskan, ja nav tās sazobes, tad ir jāpieņem, ka šī mīlestība uz doto brīdi jūs laimīgus nedarīs.
“Es Tevi cienu,” viņš atzinās.
“Es Tevi arī,”, viņa atbildēja.
Sevis mīlestība ir svarīga attiecību pamatam. Cieņa varētu simbolizēt sijas, kas tās notur kopā. Noturīgu māju bez labām, kārtīgām sijām neuzbūvēsi. Tāpat sabruks arī attiecības, ja pietrūks savstarpējas cieņas. Es cienu mīļotās vajadzības, uzskatus, hobijus, darbu, izvēles utt. Viņa ciena manas spontānās izvēles naktī rakstīt. Es cienu viņu par to, kas viņa ir, un tieši tāpat viņa ciena mani. Tieši tik vienkārši un viegli.
Pārtīšanās likums.
Imantam Ziedonim ir skaista epifānija par kamoliem, kas pārtinās cits citā. Lielākais tinās un paliek mazāks, otru darot lielāku. Tad mazākais, kļuvis liels, attinas atpakaļ lielajā kamolā vai kādā citā, kuram pietinies. To reizēm dēvē arī par upurēšanos, saprašanos, draudzību vai mīlestību. Es to saucu pārtīšanās likumu. “Laba mīlestība ir kā tīšanās un atpakaļtīšanās,” šajā epifānijā raksta Imants.
Saprotiet, dzīve ir skaista un briesmīga reizē, un viss ir pārejošs. Pēc sliktām dienām nāks labās, pēc labām atkal sliktās. Tas notiek ar mums visiem. Arī ar mūsu partneriem, kas līdz šim šķita laimes pielieti, taču tagad negrib ne celties, ne smaidīt. Tie ir tie brīži, kad jāpartinās otrā, lai tas atkal būtu liels un stiprs. Tam jānotiek nesavtīgi, negaidot pretī to pašu. Pārtīšanās likums strādā ar pozitīvu zīmi tad, kad abas puses par to zina un pārtīšanās notiek dabiski, bez norunām.
Šis likums strādā vienmēr, un tur neko nevar padarīt, tāpēc esiet ļoti uzmanīgi. Es reiz pārtinos otrā kamolā pavisam. Es pazaudēju to, kas esmu un spēju kādu mīlēt. Nespēt mīlēt, nejust neko pret citiem - briesmīga sajūta, kura nenovēlu nevienam. Tāpēc meklējiet vai gadiet kādu, kurš ir gatavs jūsos tīties un jūs gatavi viņos attīties.
Taureņu uzlidojums.
Iemīlēšanās ne vienmēr ved uz mīlestību. Bieži tā aizved pie jaukām sarunām, ciemos uz karstu kafiju. Un tik bieži talāk nekur. Nenoklikšķēja. Labi, ja tāda sajūta par to, ka nebūs, ir abiem. Sāpīgi, kad otrs grib iemilēties līdz mīlestībai vai ir to jau ir paspējis. Tad lūzt sirdis, sāp kaut kas, kam nevar pieskarties. Sāpēm nelīdz ibumetīni un paracetamoli. Pēc tādām sāpēm ir grūti saņemties un mēģināt vēlreiz, taču tas ir vienīgais ceļš uz mīlestību.
Man grūti noraksturot, kas atšķir iemīlešanos no mīlestības. Tie, kuri izjutuši abus, zinās teikt, ka to vienkārši jūt. Abi procesi ir skaisti, un skaisti tie ir katrs pa savam. Taureņi vēderā vai pie sirds, kad esi iemīlējies, ir brīnišķīgi, taču nekas tā nedod spārnus un 10 centimetrus no zemes kā mīlestība.
Priekos un bēdās līdz…
2019. gada vasarā mēs apprecējāmies. Bija skaistas, vienkāršas kāzas, ar ģimenēm un tuvākajiem draugiem. Laiks bija skaists, viņa vēl skaistāka. Visa bija gana, viss bija vēl labāk nekā plānojām.
Nē, tas nebija obligāti. Kā teica mana klases audzinātāja Ligita: “Nekas dzīvē nav obligāts...”. Mēs paši tā vēlējāmies. To nedarījām ne priekš mūsu tuvākajiem, ne Dievam. Tikai un vienīgi paši priekš sevis. Protams, citu svētība mums bija svarīga. Bez tās būtu grūti, taču, domāju, ka arī bez tās mēs iztiktu. Jo mūsu attiecības ir par mums, nevis par citiem.
Tā nebija mīlestības vai uzticības apliecināšana. To, ka mīlam viens otru un uzticamies, mēs zinājām jau sen. Es domāju, ka mēs precējāmies mīlestības dēļ. Lai to nosvinētu. Līguma slēgšana, ģimenes statusa iegūšana - tas viss ir svarīgi pasaulē, kuru pazīstam, bet tas nav par mīlestību, kas tam visam stāv pāri. Mīlestība nav par uzvārdu maiņu un statusiem. Ja tā būtu, tad visas ģimenes būtu mīlestībā un joprojām turētos kopā. Ja mīlestība būtu tik racionāli skaidrojama, mums ar to klātos vieglāk.
Ja mūsu attiecību pamatā nebūtu mīlestības, mēs neprecētos. Ja nu tomēr, tad citu iemeslu vadīti, ne mīlestības. Būt attiecībās bez mīlestības vispār ir neprāts. Nemīlestība dara pāri, bojā nervus, orgānus, pasaules uztveri, liek pieņemt lēmumus, kas neļauj būt laimīgiem. Tāpēc, pirms krist uz ceļa vai piekrist, sajūti, kā dēļ to dari. Jūsu dēļ vai mūsu?
Pēcvārds pirms nākamajiem
Es ceru, ka šo izlasot, tu neko jaunu neuzzināji. Tas nozīmē, ka jau atrodies mīlestībā, kas dara laimīgu vai esi ceļā uz to. Lai kā būtu, novēlu mīlestību, mieru un darīt to, kas dara tevi laimīgu! Uz tikšanos dzīvē!
P.S.
Vēl uz atvadām atstāšu dažas svarīgas piebildes, kuras prasa garāku izklāstu, protams, taču man drīz aptrūksies rakstzīmes, tāpēc pagaidām iztiec ar to, kas ir.
Izlasi Čepmena Gerija grāmatu “Piecas mīlestības valodas”. Palīdzēs saprast sevi un partnerus.
Par mīlestību ir jadomā, tā jāmācās un jāpraktizē, jo tā ir visa pamatā. Vēl vairāk nekā ūdens vai gaiss. Bez mīlestības mēs neelpotu.
Saldējums ir sasaldēta mīlestība.
Mūs vada mīlestība vai mīlestības trūkums.
Pat šo visu zinot, ir atļauts kļūdīties. Pat laimīgā mīlēstībā esot, mēs joprojām esam cilvēki.
Mīlestība ir iemesls, kāpēc šeit esam. Viss pārējais ir tikai detaļas.
Runā par mīlestību! Vai klausieties, kā par to runāju ar līdzcilvēkiem manā podkāstā “Sarunas par Mīlestību”.