Artūrs Jenots par savu veģetatīvās distonijas pieredzi.
Pilnīgi atklāti, īpaši I’mperfekt.
Tas notika pirms 8 gadiem. Es mācījos 11.klasē, biju veiksmīgās attiecībās, basketbola komandā un aktīvi iesaistījos dažādos projektos. Dzīve bija laba, un nekas neliecināja, ka tā tik pēkšņi varētu mainīties uz slikto pusi. Taču tāda jau ir tumsas daba — piezagties no muguras, kamēr acis bauda skaisto saulrietu. Kad saule ienirusi aiz horizonta, tumsa apsēžas blakus, un tas ir brīdis, kad jāizdara izvēle — baidīties no tās, ienīsto to vai sadraudzēties.
Saulriets
Bija vakars. Mājasdarbi padarīti, un varēju skatīties iemīļoto seriālu. Jutos mierīgs un laimīgs, bet te pēkšņi, šķietami ne no kurienes, parādījās doma — ja nu es tagad nomirtu? Šīs domas dēļ vien caur ķermeni izskrēja silts, bet ļoti nepatīkams vilnis, pārskrēja skudriņas, izsitās auksti sviedri, rokas viegli drebēja bailēs. Es neko tādu nekad nebiju jutis. Nekad nebiju bijis tik pārliecināts par to, ka tagad, šeit uz vietas, es varētu nokrist zemē auksts un nekustīgs.
Baiļu pārņemts, aizskrēju uz otru istabu, kur ģimene skatījās kādu televīzijas pārraidi. Uz viņu jautājumiem, vai kas noticis, atbildēju, ka nē — vienkārši ienācu paskatīties, ko viņi labu dara. Es nezināju, kā viņiem paskaidrot, ka man šobrīd ir ļoti bail nomirt. Par spīti sajūtām, man pašam šī doma likās muļķīga. Nomirt no kā? Nekas neliecināja par to, ka tas varētu notikt. Gar acīm neskrēja līdz tam nodzīvotā dzīve, neparādījās neviena spilgta gaisma, kurai doties pretī. Tomēr šī sajūta bija. Joprojām dzīvs esot, aizgāju atpakaļ uz istabu, lai pabeigtu iesākto sēriju, un pie sevis nodomāju, cik jocīgas sajūtas tās bija.
Mijkrēslis
Nākamā diena skolā ritēja kā ierasts. Par vakardienas sajūtām biju jau piemirsis, un, klausoties literatūras skolotājas stāstītajā, ķēpājos mācību kladē. Pa logu redzamais kastanis jau drīz būs izdzinis lapas, saulainās dienas palika arvien vairāk un drīz jau drīz pavasaris būs sasniedzis savu plaukumu. Šorīt mans solabiedrs nebija ieradies, jo bija apslimis, un abas pirmās stundas man nācās pavadīt nosacītā vientulībā, ar sevi, skolotājas monologu un kastani. Tālākos notikumus un sajūtas, es ceru, daudziem būs grūti saprast, jo tās vislabāk spēj saprast tie, kuriem pašiem nācies tās just.
Sēžu, klausos, skatos, pierakstu un zīmēju. Te pēkšņi es redzu sevi no malas. Redzu, kā es esmu un, ko es daru. Nekas no tā, kas notiek man vairs nešķiet īsts. Es it kā esmu savā ķermenī, literatūras kabientā, ar visiem pārējiem apkārt, taču es to visu redzu no malas. Sajūta tāda, ka kāds būtu ieslēdzies manī vēl vienu acu pāri, kurš atrodas pakausī. Sirds sitās, bango nebeidzami karstuma viļņi, tek auksti sviedri un ir sajūta, ka esmu nojūdzies. Mani ieliks trakonamā, es vairs neredzēšu savu draudzeni, nespēlēšu basketbolu un neredzēšu ģimeni.
Starpbrīdi apsēdos uz gaitenī esošā soliņa. Manas rokas bija aukstas un man bija bail, ka šīs sajūtas nepāries. Viņa sēdēja blakus, skatījās uz mani un nesaprata, kas ar mani notiek. Es nemācēju paskaidrot. Pat kad mēģināju, viņa nesaprata, un to nevar pārmest, jo cik gan daudz ir jauniešu, kas savu 18 dzīves gadu laikā pieredz ko tādu.
Diena turpinājās, man esot starp divām realitātes sajūtām. Ar viņu nonācām pie secinājuma, ka varbūt sirds streiko, jo tajā laikā tā mēdza tā darīt. Aizgājis mājās, pastāstīju vecaimammai, ka šodien sirds jocīgi jutās, un viņa man iedeva sirds pilienus. Biju mazliet nemierīgs, bet vismaz nejutos, kā iepriekš — kā prātā sajucis.
Tumsa
Nākamajā rītā pamodos pirms modinātāja. Ap sirdi jutu iepriekš nepieredzētu karstumu — asi dzēlīgu un sāpīgu. Man izsitās auksti sviedri, pārskrēja karstuma vilnis un man jau atkal bija bail nomirt tikai šoreiz tam komplektā nāca arī nerealitātes sajūta. Ģimenei neteicu, kā es jūtos. Ne tāpēc, ka negribēju viņus satraukt, bet gan tāpēc, ka nesapratu, kas ar mani notiek un, kā lai to vispār kādam paskaidro.
Bija starpbrīdis. Drīz jāsākas stundai, mēs sēžam gaitenī uz soliņa un klusējam. Es esmu paslēpis seju plaukstās, kaklā ir kamols, un es nemāku viņai pastāstīt, kas notiek, jo tas viss ir pārāk neticami. Viņai ir bail, un es to redzu, taču man nav ne jausmas tikpat ļoti, cik viņai. Klusībā apskaujamies un, neko nesakot, atvadamies.
Skolotāja man stāsta, kas man jādara. Būs jāprezentē darbs, tam ir jāsagatavojas un jāuzstājas publikas priekšā. Man gribas raudāt, nekas nešķiet reāls un šķiet, ka es mirstu. Pamāju ar galvu, ka izdarīšu, knapi noturot asaras netecējušas. Izejot no kabineta, es vairs nevarēju. Šajos gaiteņos nav logu un gaismas neviens nebija ieslēdzis, tāpēc noslēpt asaras un bailes bija viegli.
Knapi aizstaigāju līdz nākamajai stundai. Apguļos uz galda, aiztaisu acis un sajūtu vieglu reibšanu. Klasē ienāk skolotāja, visus uzrunā, un es paceļu acis, lai pateiktu labdien. Reibšana paliek krietni stiprāka. Es esmu 11.klases skolnieks, un, būsim godīgi, līdz tādam vecumam lielākā daļa jauniešu ir mēģinājuši alkoholu. Tā kā mana galva reiba tajā brīdī, man nekad nav griezis no neviena dzēriena pat ļoti stipros daudzumos. Lai nepaliktu slikta dūša, atkal apguļos uz galda. Reibšana nemazinās pat tik daudz, lai varētu skatīties uz tāfeles. Izejot no klases, tā joprojām turpinās, un, lai pastaigātu, man nākas balstīties pret gaiteņa sienām. Man ir nepieciešama palīdzība, un ir tikai viens cilvēks, kuram varētu būt kaut maza nojausma par to, kas ar mani notiek.
Mana klases audzinātāja bija mana audzinātāja arī sākumskolā un pamatskolas beigās, kas nozīmē, ka varu viņai uzticēties. Tāpat viņa ir arī psiholoģijas skolotāja un skolas psihologs, kas, savukārt, nozīmē, ka viņa varētu ko zināt par manām sajūtām. Viegla reiboņa pavadīts, aizstreipuļoju uz viņas kabinetu. Kamēr centos stāstīt notiekošo, viņas skatiens arvien vairāk un vairāk kļuva bažīgs. “Tu man nepatīc, Artūr…”, viņa noraizējusies atbildēja, kad biju beidzis runāt. “Man jāpiezvana kolēģei, lai es būtu droša, kas tas ir”, skolotāja noteica un izgāja no kabineta. Viņa ienāca, apsēdās un teica: “Nesatraucies, Tu neesi traks. Tev ir veģetatīvā distonija”. “Bet es neesmu veģetārieties…”, smejoties atbildēju, cenšoties paslēpt savas bailes aiz pirmā joka, kas nāca prātā.
Rītausma
Kopš šiem notikumiem ir pagājuši 8 gadi. Pirms 5 gadiem pieredzēju pēdējo panikas lēkmi un pēdējo reizi gāju gulēt ar bailēm. Par laimi, nekad vairs nepieredzēju tādus reiboņus, taču to, kā karst nervi sirds apvidū, nācās pieredzēt vēl daudz. Ar nerealitātes sajūtu gadu laikā izdevās aprast, un šobrīd vairs nevaru pateikt, vai tā jūtos joprojām, jo vairs neatceros, kā jutos pirms šīs sajūtas sākās. Daudz lasīju par to, ka veģetatīvo distoniju nevar izārstēt, taču droši varu teikt — man tas izdevās. Bez tabletēm un bez dziedniekiem.
Šī saslimšana ir viena no lielākajām dāvanām, kādu dzīve man piespēlējusi, jo tā parādīja, ka dzīve, kuru dzīvoju, nav tāda, kādu to vēlos. Tas bija impulss, kura dēļ man nācās izzināt un saprast sevi, meklēt veidus, kā kļūt labākam un spēcīgākam sevis, ne citu dēļ. Tas bija smags, bet spēcīgs impulss, lai es apzinātu sāktu iet pašizaugsmes ceļu. Tā es uz veģetatīvo distoniju skatos joprojām — kā uz dāvanu, kā uz skarbu patiesību, kas sevi parāda caur mūsu ķermeņiem.
Vairākkārt gāju pie klases audzinātājas, lai runātu par to, kas manā dzīvē notiek un, kā es par to jūtos. Es stāstīju par notikumiem, par kuriem citiem kaunējos stāstīt. Literatūrā un citos avotos meklēju metodes, ar kurām uzlabot savus ieradumus un skatījumu uz dzīvi. Manas pašizaugsmes dēļ veģetatīvai distonijai nācās ciest, jo es tās nozīmi manā dzīvē biju reducējis tik zemu, ka neuztvēru to, kā vienu no maniem raksturlielumiem. Šo saslimšanu es ieliku vienā plauktiņā ar saaukstēšanos — reizēm klātesošu, bet ne tik nozīmīgu, lai iepazīstinātu sevi, sakot: “Sveiki! Artūrs Jenots. Man ir veģetatīvā distonija”. Es ar to nelepojos, nekad neieņēmu cietēja lomu, neļāvu tai kontrolēt manu dzīvi. Man daudz palīdzēja veģetatīvās distonijas forums, ko biju uzgājis internetā. Tur gan bija daudz bezcerības, jo daudzi ar to cīnījās neveiksmīgi, taču ik reiz, kad man šķita, ka jūdzos nost, es devos turp, lai nejustos viens.
Tikai pēc vairākiem gadiem, kad no slimības jau biju ticis vaļā, par to sāka runāt publiski. Parādījās arvien vairāk cilvēku, kuri beidzot atrada, kā sauc to, ar ko viņi sirgt jau gadiem, un daudzi to nievājoši dēvēja par trendu. Paēdušam grūti saprast tos, kas badā, un var jau arī viņus saprast, taču nenovēlu kādam to pieredzēt vien tāpēc, lai zinātu. Ja cilvēks sevi pilnveido un mīl sevi, viņam nav nepieciešami šāda veida impulsi. Skaidrības labad jāpiebilst, ka veģetatīvā distonījā ne vienmēr sākas mūsu dēļ. Reizēm to izraisa notikumi, kuri ir tik sāpīgs trieciens, ka ķermenis nezina, kā citādi reaģēt. Lai kā būtu, ziniet, ka ar to ir iespējams tikt galā, un tajā galā ir skaisti. Ja man tas izdevās, tas var izdoties jebkuram. Vien jāsaprot, kas jāmaina un, kā tas jādara. Tālākais ir laika un katra paša drosmes jautājums. Ejiet tumsā, un rītausma atnāks pati!
“Ja jāiet tumsā, jāiet! Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi — tikai atrast.”
/Imants Ziedonis
P.S.
"Zāles" katram ir savas. Mani risinājumi manām problēmām ar distoniju, iespējams, nav universāli un nepalīdzēs katram. Ja savas "zāles" nevarat atrast, vērsieties pēc palīdzības pie profesionāļiem.