Domāju, ka vairums man piekritīs, ja teikšu, ka 2016.gads ir bijis visai neparasts visā tā garumā. Arī man tas ir sagādājis daudz pārdzīvojumu un piedzīvojumu. Gads ir ieskrējis finiša taisnē, bet sajūta tāda, ka beigties tas vēl negrasās. Viens no maniem nozīmīgākajiem notikumiem pagājušajā gadā un, iespējams, visā manā mūžā, bija pārgājiens līdz pasaules malai jeb Svētā Jēkaba ceļa piedzīvošana. Tie ir teju 900 kilometri pāri visai Spānijai, sākot no maza ciematiņa Francijas pierobežā, Saint Jean pied de Port, pēdējo soli sperot Finisterē, mazā Spānijas pilsētā pie paša okeāna. Par pasaules malu šī vieta tiek dēvēta tāpēc, ka senāk cilvēki uzskatīja, ka tālāk par to nekā nav. Tā ir vieta, kur ik dienas saule nomirst un līdz ar to aizsaulē dodas arī mirušo dvēsele. Saka, ka šajā plašā okeāna ieskautajā vietā cilvēks nomirst un atdzimst no jauna.
Atrodot ceļu
Kad gada sākumā pajuka plānotais ceļojums uz Maltu, vajadzēja izlemt par prātīgu iekrāto līdzekļu novirzīšanu citam galamērķim. Pirms kāda laika no drauga biju padzirdējis par viņa kursabiedri, kura nupat atgriezusies no prātam neaptverama pārgājiena pāri Spānijai. Neviļus atceroties šo faktu, pārjautāju draugam par šo ceļojumu. Noskaidroju nosaukumu, sāku guglēt, lasīt par to vairāk. Nobijos no lielās distances, pieredzes stāstiem par tulznu nomocītām kājām un no savas šķietami fiziskās nesagatavotības, kuras dēļ iedomājos pat par nelāgiem scenārijiem. Viss lasītais izklausījās pēc pasakas cienīga piedzīvojuma, tāpēc, norijot nāves baiļu kamolu, sapratu, ka jāiet. Visiem, kuri mēro Svēto Jēkaba ceļu, ir kāds iemesls, kāpēc tas tiek darīts. Brīdī, kad nolēmu iet, mans vienīgais motīvs bija vēlme pēc piedzīvojumiem, taču es nenojautu, ka 2016. gads arī man bija sagatavojis gana daudz notikumu, lai, sperot pirmo soli uz takas, man būtu pietiekami daudz iemeslu šo ceļu mērot. Vēlējos ceļu un gatavošanās procesu dalīt uz divi, tāpēc ātri vien atradu kompanjonu. Sapratu, ka doties piedzīvojumā vēlos rudens pusē, kad tumšais laiks lēnām pārņem Latviju. Tas nozīmēja, ka man bija 6 mēneši, lai sagatavotos ceļam gan fiziski, gan finansiāli. Lēmuma pieņemšanas brīdī nenojautu, ka pēc 3 mēnešiem man jau būs krietns pulks iemeslu aizbraukt, un to, ka ceļš sākās brīdī, kad nolēmu tajā doties.
Īsumā par neaprakstāmo
Dodoties šajā ceļā, manā prātā bija krietns pulks scenāriju, kuros ņemšu galu. Taču nāves bailes pārvarēju un šobrīd jūtos dzīvāks nekā jelkad. Saka, ka mēs ceļu nemainām, ceļš maina mūs. Pēc pieredzētās dabas, satiktajiem cilvēkiem, piedzīvotajiem stāstiem un pārdzīvotajām mācībām, varu šos vārdus apstiprināt, liekot treknu parakstu zem katra no tiem. Vienmēr esmu ticējis maģijai, taču šī bija pirmā reize manā mūžā, kad to pieredzēju uz savas ādas, savu acu priekšā. Nenoliedzami, ka ceļa laikā gadījās dažādi piedzīvojumi, tika satikti neskaitāmi cilvēki, kuri ceļā atradās dažādu stāstu vadīti. Taču tā sajūta, tā burvība, kuru var sajust ceļā uz pasaules malu, ir tas, kas šo ceļu padara unikālu, ar vārdiem un fotomirkļiem neaprakstāmu.
Skaistu ceļu vēlot
Gatavojoties šim pārgājienam, lasīju neskaitāmus blogu ierakstus, klausījos pieredzes stāstos un padomos, kā šo šķietami neaptveramo distanci noiet. Ļoti daudziem padomiem nepaklausīju. Jo īpaši tad, kad krāmēju mugursomu. Nenožēloju pilnīgi nevienu no šīm nepaklausībām. Staigājot pāri Spānijas kalniem un līdzenumiem, apjautu, ka ceļš ir kā dzīve. Tāpat kā ceļš katram ir savs, tāpat arī dzīve katram ir sava. Tieši tik vienkārši. Pirms piedzīvojuma saņēmu daudz padomu no draugiem, paziņām un svešiniekiem, taču, kā šo ceļu piedzīvot, es izvēlējos pats, līdz pat pēdējai niansei. Joprojām priecājos par savu drosmi pieņemt šos lēmumus pēc savām sajūtām. Pat ja šie lēmumi reizēm noveda pie apgrūtinošām sekām. Lai arī jums skaists ceļš! Gan Svētā Jēkaba, gan dzīves.
Nedaudz par vēsturi
Svētā Jēkaba ceļš jeb Santjago ceļš ir rūpīgi izstrādātu maršrutu tīkls, kuru sākuma punkti meklējami ne tikai visā Spānijā, bet arī Rietumeiropā. Lai gan Jēkaba ceļi ir daudzi, svētceļojumu mērķis ir viens – katedrāle Santjago de Kompostelas pilsētā, kura jau viduslaikos līdz ar Jeruzalemi un Romu kļuvusi par nozīmīgu kristiešu svētceļojumu galamērķi. Lai arī kāds maršruts tiktu izvēlēts, visi ceļi ved uz Santjago de Kompostelu. Lai gan šis ceļu tīkls bijis zināms jau sen, īpaši populārs tas kļuva pēc Paulu Koelju grāmatas Burvja piezīmes izdošanas un šā ceļa ekranizācijas filmā The Way. Vēsturiski šie maršruti uz katedrāli ir saistīti ar reliģiju, bet mūsdienās cilvēki šo ceļu veic dažādu reliģiju un iemeslu vadīti. Svētceļnieki bieži izvēlas neapstāties Santjago de Kompostelā, savu ceļu turpinot līdz tā dēvētajai pasaules malai, kura atrodas netālu Spānijas pilsētas Finisteres.
Ceļā gūtās mācības un atziņas
Tumsa nav tik biedējoša, ja ar to sadraudzējas
Nevajag no kaut kā izvairīties
Jāmāk apstāties
Ja man nevajag, tas nenozīmē, ka to nevajag manam ķermenim
Vienmēr jāklausās savā ķermenī
Tās nav sacīkstes
Bieži dzert ūdeni, to dzert ar maziem malkiem
Ceļu nevajag sarežģīt, bet ņemt viegli
Katrs mūsu ieradums ir zobrats. Zobratus var nomainīt un ieeļļot
Ar draugiem var aiziet tālāk
Ceļš katram ir savs. Tas jāapzinās un jābauda, nevis jātiecas pēc cita. Mans ceļš man vienmēr būs vislabākais
Svētā Jēkaba ceļš ir dzīves simulācija
Es māku iet ātri. Vai es māku iet lēni?
Patiesa un tīra dalīšanās ir tad, kad ar to, kas tev ir, pašam nepietiek, bet tu spēj to dalīt, lai dotu arī citiem
Svarīgākā ir ticība, nevis reliģija
Ceļš rada grūtības un apbalvo
Ceļš sniedz ceļiniekam to, kas tam nepieciešams
Ja jūtu, ka jāapstājas, tad ir jāapstājas
No cita ņemt vien tad, ja pašam nav
Cilvēkam daudz nevajag
Ja ziedo, ziedo no sirds
Ceļš ir domāts visiem. To izdzīvot var jebkurš.
Mūs neviens nesapratīs, jo tā nav ierasta pasaule
Visam ir iemesls
Viss notiek tā, kā tam jānotiek
Nav problēmu. Ir situācijas, kuras jārisina.
Raksts pārpublicēts no jauniešu žurnāla izvelies.eu, kuram pirms pāris gadiem rakstīju. Par šo piedzīvojumu ir krietni izvērstāks stāsts. Varbūt citreiz.
Comments